Turpinot atzīmēt uzņēmuma 55 gadu pastāvēšanas vēsturi, laikrakstā “Diena” viens no mūsu ilggadējiem darbiniekiem, Osvalds Roga, stāsta par saviem hobijiem un 43 gadus ilgo darba dzīvi “Putnu fabrikā Ķekava”. Iepazīstam savējos!
———————————————————————————————————————–
Tehnisko speciālistu meistarību var mērīt iekārtu ķibelēs, kam savulaik nācies tikt cauri, smej Osvalds Roga.
DARBINIEKU zelta fonds – tā par Osvaldu Rogu saka kolēģi Putnu fabrikā Ķekava, kurā viņš ir vecākais remontatslēdznieks pārtikas pārstrādes nodaļā. Fabrika šogad svin 55. jubileju, un Osvalds tajā nostrādājis 43 gadus no saviem paša 62. Šī ir viņa pirmā un vienīgā darbavieta, un viņš ir kā staigājoša hronika ar prasmīgām rokām un tehniski radošu prātu – var pastāstīt jaunākiem darbabiedriem, kas un kā iepriekš darīts cehu tehnoloģiskajos procesos un iekārtu ekspluatācijā. Tajās savulaik šis tas bijis arī viņa paša uzlabots, pārtaisīts vai pat izgatavots. Osvaldam darbā vienmēr gājis interesanti.
«Galvenais, lai darbs iegrozītos tavos hobijos, lai saskan,» smaida rosīgais vīrs, kurš arī brīvajā laikā ļaujas tehniskiem eksperimentiem, piemēram, alternatīvu elektrības ģeneratoru konstruēšanai.
Cauri epopejām
Ķekavas putnu fabrikā Osvalds sāka strādāt jau vasarās skolas laikā – kā visi fabrikas strādnieku bērni. Pēc armijas turpat vien atgriezies, pievienojies krāsotājiem. Pēc pāris gadiem Osvaldu «savāca» uz tikko tapušo jaunputnu cehu, kur… nācās ķerties pie jauno iekārtu pārtaisīšanas. «Bija izdomāts, ka atnāks jaunputnu kopēja, nospiedīs podziņu, un viss notiks. Reāli nedarbojās ne barības padeve, ne ventilācija, modernās iekārtas bija tikai fikcija. Piemēram, pa visu kūts perimetru bija caurule, pa kuru no telpas piegādāja barību, bet caurules caurumi bija par lielu – viss izbira jau sākumā, bet dziļāk cehā vistas bija badā. Veči štukoja, ko darīt. Inženieris Viktors teica – taisām haltūru! Izdomājām instrumentus, sākām visu pārtaisīt.
Mums gāja diezgan ātri, bijām tādi pirmrindnieki. Padomju laikā visiem vajadzēja naudu un vajadzēja haltūras,» Osvalds atceras tālaika realitāti.
Jaunputnu cehā viņš nostrādāja līdz 1987. gadam, bet tad viņu pie sevis pārvilināja fabrikas kautuve, jo arī te trūka vīru, kas spēj ne tikai gudri runāt, bet arī praktiski labot mūžīgi lūstošās iekārtas, turklāt veikli un cauru gadu. Jau pēc dažiem gadiem kautuve pārtapa par gaļas pārstrādes cehu, un divus sākotnējos fabrikas produktus – ķidātas vistas un neķidātas vistas – sāka papildināt žāvējumi, šašliki, desiņas. «Un tā es te viens pats atslēdznieks «kruķījos». Bija vēl arī elektriķis, un uz mums te viss cehā turējās,» Osvalds stāsta un atceras, ka 90. gadu sākumā situācija ar iekārtām nebūt nebija labāka kā padomju laikā.
«Spalvu plūcamā mašīna bija ar tādiem kā pirkstiem. Tu sākumā visu saregulē, bet pēc 15 minūtēm vairs nav neviena pirksta, putni no plaucējamā katla iznāk kā bijuši ar spalvām, tā palikuši…»
Lai gan katrā fabrikas cehā ir sava mehāniskā darbnīca, Osvalds, cenšoties uzlabot iekārtas, regulāri piestaigāja uz lielajām kopīgajām uzņēmuma darbnīcām, kas gatavo cehiem vajadzīgo. «Es tikai taisīju rasējumus un nesu šiem.
Beigās galvenais inženieris teica – klausies, vecīt, šitais ir jābeidz, mēs strādājam tikai tavam ceham vien, bet mums ir vēl arī citi!» Osvalds stāsta.
Vēlāk, kad fabrikai sākās taupības režīms un tiesiskās aizsardzības process un darbnīcās virpas, frēzes un darbgaldi tika reducēti līdz minimumam, Osvalds «noīsināto» tehniku attransportēja uz savu cehu. «Tad man vairs nevajadzēja ikreiz darbnīcās iet lūgties, lai man kaut ko uztaisa.»
Izveidojusies instrumentu bāze lieti noderēja, piemēram, «epopejā ar kautuves nažiem», Osvalds stāsta. Fabrika bija iegādājusies nīderlandiešu iekārtas ar daudziem nažiem – metāla sloksnēm, kas palaikam bija jāasina. Tiesa, to neviens pakalpojumu sniedzējs neuzņēmās darīt, jo specifisku nažu asināšanai vajag specifisku darbgaldu. Tāda nebija arī fabrikā uz vietas, tāpēc trulie naži vienkārši krājās kaudzē. Līdz brīdim, kad izbeidzās asie naži un Osvalds – pēc uzņēmuma inženiera lūguma un glābjot situāciju – pats savā mājas garāžā uztaisīja sešus darbgaldus, atveda tos uz darbu un ķērās pie asināšanas. Tikai tad un reizē arī ar brīdi, kad Osvaldam bija jāiet uz operāciju, vadība atskārta, ka to visu paveicis viens cilvēks. Bet tā taču nav aršana!
Nažu asināšanas jautājums tika atrisināts, bet Osvalda darbgaldi kā nesertificēti elementi – aizvākti.
Lai inženieri nebremzē
Tagad fabrikā citi laiki, tomēr bez virpošanas un metināšanas, kā arī iekārtu pilnveidošanas iztikt nevar. «Gribu uztaisīt mazgāšanas sistēmu vienai žāvētavai, kam tādas nebija. Daļu tajā jau biju pārtaisījis, dūmu ģeneratoru jaunu uzlicis,» Osvalds stāsta. Viņš arī norāda – visas pārbūves notiek tad, kad trūkst inženieru. «Manā pieredzē fabrikā bijuši 12 inženieri, bet tikai kādi trīs – gudri. Pārējie… Viņi tev visu ko stāsta, tu klausies, klausies un tik skaties, kā visādas problēmas iekrājas, iekrājas, iekrājas. Vajag bišķi savādāku piegājienu, citādi iznāk, ka inženieris ir kā bremze. Bet, piemēram, tagadējais inženieris Rolands ir zemnieks, viņam mājās ir kombaini, traktori, un viņš uzreiz rēķina savādāk, kas un kur tehniskajā ziņā ir vajadzīgs. Nav teorētiķis, bet gan praktiķis,» Osvalds paslavē. Viņš novērojis, ka daudziem jaunajiem inženieriem trūkst sapratnes, kā notiek tehnoloģiskais process, piemēram, metālapstrādē, tāpēc arī uzdevumus atslēdzniekiem viņi dod no otra gala, nekā atslēdznieki risina. Tad nesader.
Ķekavas putnu fabrika inženieru, elektriķu, atslēdznieku deficītu jūt diezgan izteikti, tāpat kā visa ražošana kopumā, kur pieprasījums pēc viņiem ir liels, bet iespējas dabūt – sarežģītas, jo darba tirgū vairāk ir dažādu profilu vidējā līmeņa vadītāju, nevis lietpratīgu tehnisko speciālistu. «Mans dēls arī ir elektroinženieris. Es viņam saku – nāc pie mums! Viņš saka – «zonā» iet iekšā? Nē!» Osvalds ilustrē jauniešu nevēlēšanos strādāt fabrikas slēgtajā vidē ar stingriem noteikumiem un maiņu grafiku. Rezultātā uzņēmuma balsts ir tādi pieredzējuši profesionāļi kā Osvalds. Vai pensijā pašam negribas? «Ja mani baigi nespīdzinās, kādu laiku vēl pastrādāšu,» Osvalds smejas.
Jaunībā pirms armijas viņš daudz sportojis – aizrāvies ar skijoringu, motokrosu, nodarbojies ar vieglatlētiku, bijis akvalangists. «Bet visvairāk man patika ņemties ar močiem, skolas laikā jau biju sācis motorus forsēt. Man gribējās tikt pie kaut kāda darbgalda, un te, fabrikā, bija tāda iespēja,» Osvalds stāsta.
Tehnisko interešu dēļ sākt strādāt bijis viegli, arī bail nav bijis. Ja kaut kas neskaidrs – var pamācīties i darbā, i savā mājas darbnīcā garāžā. Padomju laikā galvenais bija dabūt materiālus, ar ko tolaik bija problēmas, arī iekārtas bija neizturīgas, savukārt mūsdienu iekārtās dominējošo elektroniku, kas Osvaldam neesot stiprā puse, viņš pamācās no kolēģa, kurš prot labi paskaidrot. «Ja iekārtas nelūztu, tad jau pieredzes vispār nebūtu. Spied tik pogu un beigās par iekārtu aizmirsti. Bet, kad tā sāk lūzt, to ilgi atceries,» Osvalds saka un joko: jo lielāks aktieris, jo lielāka pauze, tāpat arī – jo lielāks meistars, jo lielākām iekārtu ķibelēm savulaik gājis cauri.
Vēl viens darba pluss – tas ir tepat Ķekavā. Osvalds ir vietējais, arī vecāki savulaik bijuši ķekavieši. Tēvs agri nomiris, mamma putnu fabrikā bija noliktavas pārzine.
Osvalds gan atzīst, ka vienubrīd gribējis laisties no fabrikas prom, bet mamma atrunājusi: ja aiziesi, sāksi rotēt pa uzņēmumiem kā citi, no kuriem liela daļa beigās tāpat fabrikā vien atgriežas. «Īstenībā te ir ļoti normāli. Vienkārši pašam ir jādara. Ja pats nedarīsi, cits arī priekš tevis nedarīs,» Osvalds saka. Ir jau sieva savulaik pārmetusi, ka vīrs sēž vienā darbavietā kā sūnu ciemā – ir taču jāmācās un jāmeklē jaunas iespējas!
«Bet ģimenē divi reizē nemācīsies, kādam arī nauda jāpelna. Sieva ieguva doktora grādu sociālajās zinātnēs,» saka Osvalds, kuram pašam ir vidējā izglītība.
Brīvā enerģija dārzā
Osvalds atzīst, ka mācīties (tas ietver arī «zubrīšanos» un eksāmenus) viņam ne visai patīk. «Savukārt interesēties – tas jau ir kaut kas cits. Ja tev ir kāds hobijs, tu visu pats fiksi atradīsi, uzzināsi.»
Viens no Osvalda vaļaspriekiem ir dārzs. Kas tajā aug, esot atkarīgs no tā, kāds «bzdings» pašam uznāk. «Vienu gadu man vajadzēja sēnes audzēt. Bija šitakes, bija celmenes, paprovēju audzēt gan garāžā, gan dārzā, līdz apriebās. 90. gados saskatījos žurnālus, vajadzēja Amerikas dzērvenes. Braucu uz botānisko dārzu, pirku stādus, beigās izrādījās, ka tie bija galīgi garām, tikai viena šķirne bija tāda, kam no mazas dobītes varēja pusotru spaini nolasīt. Pēc tam nāca augļukoku epopeja – persiki, aprikozes. Izmēģināju arī arbūzu – izauga, bet nesalds. Kā apaļš gurķis.» Tagad Osvalds sastādījis vīnogas, krūmmellenes, dažādu šķirņu avenes, lai bērniem un mazbērniem ciemojoties būtu ar ko mieloties.
Meita Linda dzīvo Stopiņos, bet tepat Ķekavā – dēls Kristiāns un arī Osvalda sieva Vita. «Esam šķīrušies, bet labi satiekam, uzturam attiecības,» viņš saka.
Dārzs vasarās jālaista, ūdens vajag daudz. Savulaik putnu fabrikas darbinieku dārziņos bija pievilkta elektrība, tad jaunie teritorijas īpašnieki to atslēdza, bet, ja ūdens jāpumpē ar rokas vai benzīna sūknīti, tāda ļurināšana vien sanākot. Tāpēc Osvalds, Youtube izpētot un pašpikojot, ko taisa vīri dažādās valstīs, uzkonstruējis sev dīzeļģeneratoru. Par tādu pārtaisījis veca golfiņa dzinēju, un nu strāvas pietiek vajadzības gadījumā pat metināšanai. Internetā sapircies magnētus, paskatījies, kā ķīnieši taisa vēja ģeneratorus, un tādu uztaisījis arī sev.
Osvalds aizrautīgi stāsta arī par secinājumiem dažāda veida akumulatoru izmantošanā un par savu lielo mērķi – uztaisīt elektrosistēmu, kas, vienreiz iegriezta, strādā neapstājoties, kaut kas līdzīgs mūžīgajam dzinējam. «To entuziasti cenšas dabūt gatavu visā pasaulē. Tiesa, internetā ir arī pilns ar «feikiem», kas nestrādā. Nav kam paprasīt, ir «feiks» vai nav, tāpēc jāmēģina pašam. Tam, protams, vajag naudu un nenormāli daudz laika. Bet tas ir interesanti, tas ir mans dzinulis,» saka Osvalds, kuru saista brīvās enerģijas jēdziens un globālā kustība, kas, meklējot elektroenerģijas ieguves alternatīvas, pārskata Nikolas Teslas savulaik patentētos izgudrojumus.
Osvalds smejas – cik jautājis par saviem ģeneratoriem kādam inženierim, neviens neko daudz nesaprot vai saka: «Tu neesi normāls…» Bet hobijus viņš viennozīmīgi uzskata par galveno virzītājspēku dzīvē: «Ja tev hobija nav, tad ar tevi ir cauri! Vajag lietu, kas visu laiku interesē, ar ko darboties.»
