Kampaņas “Nozīmīgi cilvēki” ietvaros dalāmies ar mūsu Kvalitātes un kontroles departamenta vadītājas Daces Tītmanes stāstu – veids, kā palikt starp kustīgajiem.
Ar kampaņu “Nozīmīgi cilvēki” mēs turpinām izcelt tos, kuri veido “Ķekava Foods”, AS – no ražošanas līdz vadības līmenim. 🤝
Nozīmīgi cilvēki rada VISTgardākos produktus. Jo uzņēmuma patiesais spēks ir cilvēki.
Bija laiks, kad Dace Tītmane katru nedēļas nogali pavadīja ļoti dinamiski – piedalījās skrējienos, rogainingā, piedzīvojumu sacensībās, brauca ar velosipēdu, skrituļslidām, ziemā ar slēpēm un snovbordu, devās kāpt kalnos. Sportiskās daudzpusības pamatus viņai jau pusaudzes vecumā ielika trenēšanās akadēmiskajā airēšanā. Kad kalnos piedzīvotā negadījuma sekas sāka iespaidot ķermeņa kustību spējas, Dace sākumā jutās kā pēkšņi un negaidīti noņemta no trases. «Tagad jau esmu – nevar teikt, ka samierinājusies, bet sapratusi: O.K., šis periods man varbūt nav paredzēts skriešanai. Nu jau varu mierīgi skatīties uz citiem, kas skrien Stirnu bukos un citur. Vairs nav tik sāpīgi,» viņa atzīstas. Turklāt Dace ir atradusi citu aizraujošu veidu, kā no darba brīvajā laikā palikt kustības mīļotāju aprindās, – sporta pasākumos viņa piedalās kā brīvprātīgā, iepazīstot šo jomu no organizatoriskās puses. Šoziem Dace šādi pabija paraolimpiskajās spēlēs Itālijā.
Visu laiku kustībā
Ciešākas saites ar sportu Dacei radās 13–14 gadu vecumā, kad skolā ieradušies treneri viņu aicināja izkopt fiziskos dotumus akadēmiskajā airēšanā. Uz treniņiem meitenei bija jābraukā no Rīgas uz Majoriem, bet airēšana ievilka un kļuva par lielu un nopietnu Daces dzīves daļu – treniņi, nometnes, sacensības… «Vidusskolas gados vecākiem tas īpaši nepatika, jo lielākā daļa laika tika veltīta sportam, nevis mācībām. Bija bažas par to, vai aiziešu studēt. Tas bija tāds stabils mērķis – vecāki paši augstskolās nebija gājuši, bet uzskatīja, ka bērniem ir jābūt ar augstāko izglītību,» Dace stāsta. Airēšanā viņai bija augsti sasniegumi, vienubrīd jauniete bija Latvijas čempione.
Par spīti profesionālas sportistes lielajai slodzei, vidusskolu izdevies sekmīgi pabeigt. No gala eksāmeniem Dace bija atbrīvota, bet tālākajām studijām saredzēja divas iespējas, jo labi padevās angļu valoda un ķīmija. Par Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultāti Dace ātri saprata, ka tas nebūs īstais ceļš, savukārt toreizējās Latvijas Lauksaimniecības universitātes pārtikas tehnoloģijas programmā viņu uzreiz neuzņēma, jo gadījās birokrātiska aizķeršanās ar dokumentiem, ko līdz uzņemšanas termiņa beigām nevarēja paspēt atrisināt. Pārtikas tehnologos viņa iestājās nākamajā gadā, un šīs profesijas izvēle izrādījās pilna loze – šobrīd Dace ir kvalitātes vadītāja putnu gaļas audzēšanas un produktu ražošanas uzņēmumā Ķekava Foods, kas Latvijā plašāk pazīstams kā produktu ražotājs Ķekava.
«Jau pirmajā kursā sapratu, ka īsti nevar apvienot pilna laika studijas ar pilna laika sportošanu. Bijām palikušas četras airētājas. Divas spēcīgākās aizbrauca uz olimpiādi, no pārējām divām viena pievērsās bērna audzināšanai, es – mācībām,» Dace atceras.
Studiju laikā viņas fiziskās aktivitātes pakāpeniski pārgāja jaunā fāzē – airēšanu nomainīja sporta zāle, fitness, riteņbraukšana. Transformējās arī Daces attiecības ar skriešanu. Tā kā airēšana prasa izturību, tajā savulaik trenējoties, bija jākārto normas arī skriešanā, slēpošanā u. tml. Dacei toreiz skriešana nepadevās, normatīvu izpilde nāca grūti. «Vēlāk nevarētu teikt, ka man skriešana iepatikās, bet radās kaut kāds spīts – visi taču var skriet, es arī varu! Tā tas pamazām sākās – vispirms ar mazākiem gabaliem, tad ar garākiem, beigās skrēju pusmaratonu. Domāju, tā ir daudziem, kam nav tā iedzimtā skriešanas gēna,» Dace spriež.
Savā aktīvajā dzīves posmā viņa ņēma pretī teju visas sportiskās nodarbes, kas nāca priekšā. Katru nedēļas nogali pavadīja kustībā – skrēja, skrituļoja, brauca ar kalnu velosipēdu, piedalījās rogainingā vai tobrīd populārajās 24 vai 36 stundu piedzīvojumu sacensībās. «Derēja jebkas! Ziemā ar Rīgas Biznesa skolas studiju biedriem vakaros braucām no Rīgas uz Žagarkalnu Cēsīs, lai izslēpotos. Ap vieniem naktī braucām mājās, lai nākamajā rītā atkal ietu uz darbu un vakarā sēdētu augstskolas lekcijās. Katrā gadalaikā bija, ko darīt, tukšās sezonas nebija.»
Nodeva kalniem
Gadā, kad Dace bija savā vislabākajā fiziskajā formā, novembrī viņai tuvojās pusapaļa jubileja un gribējās paveikt ko īpašu. Piemēram, beidzot noskriet maratonu – Grieķijā, kur ap 1. novembri notiek klasiskais maratons līdz Atēnām. Vai arī atdot pašas iztēlē noteiktu nodevu kalniem. «Jā, starp manām aktivitātēm īsu brīdi bija arī kalnos kāpšana ar visu alpīnistu aprīkojumu,» Dace smaida. «Ar studiju biedriem bija plāns – kad pabeigsim skolu, ar svaigi iegūto MBA grādu visi brauksim iekarot Monblānu. Bet tajā gadā kaut kā nesanāca.»
Uz Monblānu Dace aizbrauca pēc gada. «Un tur notika nelaimes gadījums – smagi kritu. Droši vien tas bija cēlonis tam, ka ar laiku mans ķermenis sāka kaut ko atteikt kustību ziņā. Pēc kritiena kāja sadzija, viss bija daudzmaz labi, bet sekas pēc šādiem negadījumiem paliek. Tās ir vai nu uzreiz tūlītējas, vai neredzamākas, kas palēnām summējas ar citām iepriekšējām traumām,» Dace skaidro savu pašreizējo stāvokli.
Lai gan Monblānu viņa toreiz nesasniedza un pēc negadījuma ilgu laiku ne uz kādām virsotnēm vairs neskatījās, pēc kādiem 12–15 gadiem tomēr atgriezās doma par simbolisko nodevu kalniem. Kustību sarežģījumus Dace tad vēl nejuta un nolēma – jāuzkāpj Kilimandžāro! Lai nokļūtu Āfrikas augstākajā punktā, jāpieveic gandrīz 6000 metru virs jūras līmeņa, taču kāpt var bez sasaitēm un alpīnistu karabīnēm. «Diezgan jau baidījos. Par šo manu nodomu zināja divi cilvēki. Visiem teicu, ka vienkārši braucu uz Āfriku – uz safari,» Dace atceras.
Ceļojums gan nesākās veiksmīgi. Ierodoties atklājās, ka bagāža nav atlidojusi reizē ar īpašnieci, – guļammaiss, apģērbs, nūjas un viss cits, kas nepieciešams, lai kalnā pavadītu nedēļu, vēl bija ceļā, lai gan kāpiens kopā ar gidu bija paredzēts jau nākamajā dienā. Dacei bija tikai tas, kas mugurā, un rokas bagāžā, par laimi, ieliktie zābaki. «Par to, ka es tomēr devos kalnā, jāpasaka paldies vienai vietējai sievietei. Viņa mani motivēja un solīja – neuztraucies, es tev visu sagādāšu! Un sagādāja! Siltās termoveļas vietā man gan bija vīriešu garā apakšveļa, bet bija. Visu minimālo dabūju.»
Izpalīdzīgā sieviete Dacei teikusi – šis būs tavs labākais kāpiens! «Man likās – droši vien tu visiem tā saki… Bet patiesībā tā arī bija. Novembris kāpšanai Kilimandžāro ir pilnīga nesezona, var visu laiku līt, snigt, var pūst auksts vējš. Bet man laiks bija ideāls, spīdēja saule, un uzlija tikai vienā brīdī,» Dace stāsta. Kāpiens nebija nekāds joks, bija ceļabiedri, kas līdz virsotnei netika, un arī Dacei pēdējie 100–200 m bijuši visgrūtākie. Tiekot līdz galam, izlauzās asaras un emocijas.
(foto no personīgā arhīva)
Ja aicina – jāļaujas!
Pēc Kilimandžāro piedzīvojuma Dace turpināja būt fiziski aktīva, līdz, skrienot pa Stirnu buka sacensību nelīdzenajām takām, piefiksēja jocīgas ķermeniskas sajūtas – kaut kas bija citādāk. Sekoja Covid pandēmijas laiks, šādas tādas operācijas, un šobrīd Dace ir pieņēmusi faktu, ka viņas dzīve iegājusi mazāk kustīgā posmā. Brīvais laiks tagad tiek veltīts dārzam un ceļošanai. Pauzi Dace paņēmusi arī citā savā ilggadējā hobijā – kordziedāšanā, tiesa, neizslēdzot, ka tajā atgriezīsies.
Sarūgtinājumu par sportisko gaitu piespiedu reducēšanu, šķiet, palīdzēja pārvarēt kļūšana par brīvprātīgo dažādos sporta pasākumos. Pirmā un vēl vairākas reizes bijušas Rīgas maratonā. Interesanta pieredze sanākusi pirmajā pasaules čempionātā skriešanā, kas 2023. gadā notika Rīgā, – te Dace arī pati simboliski pievārējusi jūdzes distanci. Runājot par uzticētajiem pienākumiem, viņa smaida, ka tikusi pie tādiem, kas pašai patīk vislabāk. Dace ir finišā kārusi skrējējiem kaklā medaļas, tomēr īpaši izbauda darbu maratona Expo zonā – tur, kur pirms sacensībām notiek starta numuru izsniegšana dalībniekiem. «Kādi tik cilvēki tur nenāk, it īpaši, ja esi pie pusmaratona vai maratona distances numuriem! Skrējēji ar iedvesmu, motivēti, no tālām zemēm, visi ir priecīgi parunāties. Tā ir tik forša atmosfēra!» stāsta Dace.
Apstiprinājumu savam pieteikumam uz šīgada Rīgas maratonu viņa vēl gaida, taču cits liels sporta notikums šogad jau aiz muguras. Dace kā brīvprātīgā martā strādāja Milānas-Kortīnas ziemas paraolimpiskajās spēlēs Itālijā.
Pieteikšanās process sācies jau pirms pusotra gada, kad bija jāaizpilda detalizēta anketa par sevi un arī savām vēlmēm. Dace neslēpj, ka pieteikusies darbam lielajā olimpiādē. Ilgu laiku bijis klusums, bet pērn rudenī notika potenciālo brīvprātīgo attālinātas apmācības par visu veidu drošību. «Mācības bija pamatīgas. Beigās dabūju sertifikātu, ka esmu izgājusi darba drošības instruktāžu un varu strādāt atbilstoši Itālijas likumdošanai.» Pēc tam atkal bijis jāgaida. Nesaņēmusi uzaicinājumu, Dace secināja, ka konkursā nav atlasīta, taču olimpiādes pēdējās dienas atnesa pēkšņu vēsti no rīkotājiem ar piedāvājumu būt brīvprātīgajai paraolimpiskajās spēlēs un kērlinga hallē, uz ko viņa pat nebija pieteikusies. «Tādā itāļu stilā!» Ja agrāk brīvprātīgajiem olimpiādēs visu apmaksāja, tagad par ceļu un dzīvošanu viņiem jāmaksā pašiem, un Kortīna nav tā lētākā vieta, pat visu plānojot savlaicīgi… Bet, brīdi apdomājusies, Dace izlēma – ja aicina, tad jāļaujas!
Nomainījusi puses
Tagad sieviete ir ļoti priecīga, ka nokļuva tieši paraolimpiādē. «Redzot to sportistu spējas, saproti, ka vispār nav robežu. Skatoties uz viņiem, domāju – par ko es vispār čīkstu?! Ko tikai cilvēki nevar izdarīt pat ar ierobežotām kustībām! Neiedomājami!» viņa atzīst. Kērlinga hallē Dace ierādīja sēdvietas apmeklētājiem, infocentrā reģistrēja pazaudētās un atrastās mantas utt. Bet kādā no brīvajām dienām aizbrauca paskatīties sacensības paraslēpošanā un parasnovbordā. Redzot, kā startē cilvēki ar protēzēm, sēdoši vai gandrīz neredzīgi, raisījušās spēcīgas pārdomas – gan par to, cik daudz var paveikt arī tad, ja ir kāda ķermeņa disfunkcija, gan par cilvēku spēju piecelties pēc satricinājumiem, gan par mūsdienās pieejamajām iespējām.
Starp saviem lielākajiem ieguvumiem no brīvprātīgā darba pieredzes sporta pasākumos Dace min iespēju iepazīt dažādus cilvēkus – komandā nereti ir jaunieši, seniori, dažādu valstu un visdažādāko profesiju pārstāvji. «Lai jebkurš sporta pasākums vai sacensības notiktu, vajag daudz darbaroku – kaut vai tāpēc, lai tu skrienot tajā distances 20. kilometrā dabūtu ūdens glāzi. Un to paveic brīvprātīgie, kas nesaņem samaksu, bet iegulda sevi pasākuma labā. Es ilgus gadus pati esmu bijusi sportiste un esmu tikusi šādi apkalpota, bet tagad varu nomainīt puses un saprast arī to grūto organizatoru darbu, palīdzēt sportistiem,» Dace saka.
Protams, brīvprātīgajam savā postenī ir jābūt stipri agrāk par sacensību startu un jāpaliek tajā vēl ilgi pēc beigām, jārēķinās arī ar laikapstākļu untumiem. Taču tādu īstu grūtumu šajā nodarbē, pēc Daces domām, nav. «Ja esi gatavs jebkādā veidā palīdzēt, būt laipns, sniegt informāciju u. tml., tad tas nav apgrūtinājums. Domāju, ka cilvēki, kas par nebūšanām burkšķ, nemaz uz ko šādu nepiesakās.»
Kopā ar Kortīnā iepazītu draudzeni no ASV Dace jau ir pieteikusies brīvprātīgo komandā 2028. gada Losandželosas vasaras olimpiskajās spēlēs. Ja tur netiks, pēc četriem gadiem gaidāma ziemas olimpiāde Francijas Alpos.
(foto no personīgā arhīva)
Intervijas tapusi sadarbībā ar laikrakstu “Diena”.
Žurnāliste: Diāna Kārkliņa
Foto: Kristaps Kalns
