AS “Putnu fabrika Ķekava” Bauskā plāno veidot biometāna gāzes ražotni, kas ļaus ievērojami samazināt ražošanas izmaksas, intervijā aģentūrai LETA stāsta uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Andrius Pranckevičs. Šobrīd notiek projekta inženiertehniskā projektēšana, ir izraudzīta vieta ražotnei, kā arī ir vienošanās ar pašvaldību. Pranckevičs norāda, ka ļoti svarīgs apstāklis projekta realizācijai būs atbalsts no Eiropas Savienības fondiem un ministrijas sola, ka atbalsta programmas būs vasarā vai rudenī. Kopumā projekta investīcijas plānotas 12-14 miljonu eiro apmērā. “Putnu fabrika Ķekava” vadītājs intervijā arī stāsta par pārējiem investīciju projektiem energoresusrsu cenu ietekmes mazināšanai, par ieilgušo krīzi putnkopības nozarē Eiropā un agresīviem eksporta plāniem.

 

Pēdējo reizi, kad runājām 2021.gada rudenī, teicāt, ka putnu gaļas ražotājiem pandēmija radījusi pēdējos 30 gados lielāko krīzi. Kā situācija ir mainījusies kopš 2021.gada?

Jā, ir pagājis krietns laiks. Patiesībā krīzes periods putnkopības nozarē visā Eiropā pēc Covid-19 pandēmijas beigām ir turpinājies. Līdz ko Covid-19 krīze noslēdzās, sāka atvērties tirgi un pazust ierobežojumi, sekoja divas nākamās krīzes – enerģētiskā un izejvielu krīze. Šīs krīzes aizsākās 2022.gada otrajā pusē līdz ar naftas cenām un augstajām graudu cenām, kas ir galvenā izejviela putnu barībā. Graudu cenas sāka pieaugt tieši ražas novākšanas laikā augustā septembrī, un cenu pieaugums joprojām turpinās, tas nav apstājies. Arī energoresursu cenas visaugstākās bija pērn vasaras periodā, bet tāpat rudens un ziemas mēnešos elektrības cenas ir pat piecas sešas reizes augstākas nekā iepriekšējos gados, savukārt gāzes cenas – līdz pat 10 reizēm augstākas. Tādējādi pēdējais pusgads putnkopības uzņēmumiem, ne tikai mums – “Putnu fabrika Ķekava” un “Lielzeltiņi” -, bet visā Baltijā, Polijā un Eiropā ir bijis ļoti grūts, pat grūtāks nekā Covid-19 laiks. Covid-19 laiku varētu raksturot kā ienākumu krīzes laiku, jo samazinājās pārdošanas apjomi slēgto restorānu, skolu, publisko sektoru, HoReCa (sabiedriskās ēdināšanas) segmentu dēļ, taču ar izejvielu cenām viss bija labi. Savukārt pagājušajā gadā mums nebija problēmu ar pārdošanu un ieņēmumiem, bet sākās pieaugošo izmaksu krīze.

Ja mēs pārvērstu to naudas izteiksmē, tad izmaksu krīze ir radījusi divas līdz trīs reizes lielākus zaudējumus nekā Covid-19 laiks. Jāsaka, ka pēdējie trīs gadi tādējādi ir bijusi viena gara un smaga krīze.

Kāds uzņēmumam finansiāli ir bijis 2022.gads? Kādas ir prognozes par šā gada rezultātiem?

Mūsu finanšu gads ilgst no 2021.gada jūlija līdz 2022.gada jūlijam. Šajā periodā neto zaudējumi “Putnu fabrikai Ķekava” bija 2,5 miljoni eiro, savukārt visu grupā ietilpstošo Latvijas putnu gaļas ražotāju (AS “Putnu fabrika Ķekava”, SIA “Lielzeltiņi”, SIA “Broileks” un SIA “Cerova”) zaudējumi bija 2,9 miljoni eiro. Šie skaitļi parāda visu, turklāt tie ir zaudējumi vēl pirms ziemas perioda. Rezultāti ir ļoti slikti, un tā ir realitāte.

Vai šajā finanšu gadā, kas noslēgsies jūlijā, cerat uz labākiem rezultātiem?

Mums ir vēl atlikuši vairāk nekā četri mēneši, ko strādāt, tad redzēsim. Ziema tuvojas noslēgumam, turklāt mēs esam īstenojuši atsevišķus projektus, lai samazinātu gāzes izmaksas, kas nu jau sāk sniegt pirmos rezultātus. Ir grūti šobrīd prognozēt, kādi būs finanšu rezultāti, taču ceram, ka pēdējie mēneši būs ar augšupejošu tendenci un rezultāti varētu būt nedaudz labāki kā gadu iepriekš.

Kā augstā inflācija ir mainījusi pieprasījumu pēc putnu gaļas un kā šajā laikā ir mainījušies patērētāju paradumi?

Protams, Baltijas valstīs ir viena no augstākajām inflācijām Eiropā, tā ir makroekonomiska problēma, kas skar ne tikai mūs, bet visas nozares. Inflācija ap 20% ir ļoti augsts rādītājs, turklāt cilvēkus ietekmēja arī augstie apkures, elektrības un komunālo maksājumu rēķini. Tādēļ cilvēkiem atliek mazāk naudas ko tērēt citiem izdevumiem, tostarp pārtikai. Pēdējā pusgada laikā esam novērojuši un dzirdam no mūsu partneru lielveikaliem visā Eiropā, ka cilvēki sāk pamazām taupīt uz pārtiku un pāriet no dārgākiem produktiem, kas ir arī gaļa, uz lētākām alternatīvām – graudaugu produktiem, pastām, putrām utt. Eiropas statistikā pēdējā laikā ir redzams neliels gaļas un gaļas produktu patēriņa samazinājums.

Baltijas valstīs mūsu partneri lielveikalos būtisku samazinājumu nenovēro, bet kuru katru mēnesi to gaida un jūt, ka klienti ir piesardzīgi attiecībā uz cenu, vēlas tērēt mazāk un cilvēkiem ir mazāk naudas. Līdz šim pārdošanas apmēros kritums gan nav novērots. Tas liecina arī par to, ka cilvēki arvien vairāk un vairāk pērk akcijas preces un gaida atlaides. Inflācija, protams, mums nenāk par labu, taču tajā pašā laikā nav tik daudz jūtama kā citās produktu kategorijās, jo mājputnu gaļa ir viens no pamatproduktiem līdzās maizei, pienam. Šī ir kategorija, kura taupīšanas režīmā cieš pati, pati pēdējā. Inflācija, protams, ir slikti, jo mūsu klientu maciņos naudas kļūst arvien mazāk un mazāk.

Mājputnu gaļa it kā ir viena no lētākajam gaļām.

Jā, tā ir. Kādreiz putnu gaļa bija lētākais dzīvnieku valsts proteīns, taču pēdējo divu gadu laikā cūkgaļas nozare arī ir piedzīvojusi milzīgu krīzi, ko radīja Ķīnas aizliegums importēt cūkgaļu no Vācijas. Vācija ir lielākā cūkgaļas ražotāja Eiropā, un tādējādi radās milzīga gaļas pārprodukcija Eiropas tirgū, kas tika tirgota par ļoti zemām cenām. Tagad tas tā vairs nav un pēdējo mēnešu laikā cūkgaļas cenas ir dubultojušās, taču patērētāji droši vien atceras, ka rudenī un ziemā bija mēneši, kad cūkgaļa bija pat lētāka par vistas gaļu.

Tātad šobrīd augstā inflācija nav ietekmējusi pārdošanas apjomus?

Nē, kā jau minēju iepriekš, pašreizējā krīze ir izmaksu krīze, ne pārdošanas krīze. No kopējiem ražošanas apjomiem 50% mēs pārdodam Baltijas valstīs un 50% eksportējam uz Eiropas un citām valstīm. Ar pārdošanu veicas labi, un ir eksporta valstis, kurās pārdošanas apjomi pieaug. Lielākā problēma ir izmaksu puse, ar ko ir jātiek galā, lai tirgus sakārtotos.

Vai ir mainījušies patērētāju paradumi, piemēram, šajos augsto izmaksu apstākļos cilvēki vairāk pērk svaigu gaļu nekā pusfabrikātus?

Jā, Baltijas valstīs ir tāda tendence – 80% patērētāju dod priekšroku svaigai gaļai. Taču, jāsaka, ka tendence pirkt jau sagatavotus produktus arī pieaug. Piemēram, vasaras sezonā ļoti populāri ir grila kategorijas produkti, savukārt Ziemassvētku laikā – produkti, kas uzreiz liekami cepeškrāsnī. Šo produktu pārdošanas apmēri pieaug ar katru gadu.

Citās Eiropas valstīs tendence ir pilnīgi pretēja – vairāk pērk produktus, kas jau gatavi vai pusgatavi ēšanai, nevis svaigo gaļu, jo cilvēkiem nav laika gatavot maltītes, trūkst tradīciju, iemaņu utt. Baltijas valstīs un Rietumeiropa šajā ziņā ļoti atšķiras. Mēs tādēļ daudz pūļu veltām jaunu produktu radīšanā, attīstībai, kā desas, marinētie produkti, cepšanai gatavie produkti utt.

Kādas ir jūsu prognozes par patērētāju uzvedību turpmākajos mēnešos?

Protams, mēs ceram, ka līdz ar ziemas beigām samazināsies apkures rēķini un komunālie maksājumi un cilvēkiem paliks vairāk naudas. Šobrīd ļoti laba ziņa visām nozarēm un cilvēkiem, ka samazinās gāzes un elektrības cenas. Tā ir ļoti laba ziņa. Arī psiholoģiski ziema ir grūtāks laiks, kad cilvēki cenšas ietaupīt pat, ja ir nauda, cenšas netērēt, bet paglabāt katram gadījumam. Ceram, ka pavasarī un vasarā situācija uzlabosies, emocionāli kļūs vieglāk.

Kāda šajā laikā ir sadarbība ar mazumtirgotāju ķēdēm? Vai netiek prasītas nepieņemamas atlaides no ražotājiem, precēm piemērots pārāk augsts uzcenojums utt.?

Es sadarbību raksturotu kā labu. Mazumtirdzniecības ķēdes ir mūsu galvenais un nozīmīgais klients, tas ir lielākais kanāls, ar kuru sasniedzam patērētājus. Mums ir arī 20 veikali “Ķekava”, taču tie ir mazi vietējie veikali, kur pārdodam vien apmēram 5% no kopējā pārdošanas apjoma. Lielveikali mums ir ļoti, ļoti svarīgi. Es teiktu, ka sadarbība ar Latvijas lielveikalu ķēdēm un arī kopumā Baltijā ir laba. Latvijā sadarbojamies ar visiem lielākajiem mazumtirgotājiem, un, protams, sadarbības pamatā ir savstarpējas sarunas.

Mēs vienmēr esam saskārušies ar lielu konkurenci no Igaunijas, Polijas, arī Lietuvas ražotājiem, un konkurence ir laba tirgus ekonomikas apstākļos. Tā tam ir jābūt. Mēs arī redzam to, ka lielveikalu ķēdes pievērš uzmanību vietējo ražotāju produkcijai, reklamē un izceļ to veikalu plauktos, un ne tikai putnu gaļas, bet vietējo produkciju kopumā.

Savukārt raugoties uz Eiropas putnu gaļas tirgu kopumā, liela problēma ir imports no tālajām valstīm. Piemēram, katru gadu viens miljons tonnu mājputnu gaļas nonāk Eiropas tirgū no Taizemes un Brazīlijas. Šai saldētajai gaļai izmaksas ir būtiski zemākas līdz ar labvēlīgāku klimatu, zemākām barošanas izmaksām, zemākām vides prasībām un lētāku darbaspēku. Un patērētājs to pat nemana, ka Cēzara salātos ēd vistas gaļu no Taizemes. Tā tiešām ir liela problēma, jo arī mēs eksportējam produkciju uz Eiropas valstīm, bet mums nākas konkurēt ar šo lēto gaļu.

Kādas ir tendences eksporta tirgos? Pandēmijas gados eksporta apjomi samazinājās. Vai šobrīd situācija ir uzlabojusies?

“Putnu fabrikas Ķekava” un visu grupā ietilpstošo Latvijas putnu gaļas ražotāju galvenais fokuss eksporta tirgos ir Skandināvija, kā tas bija arī iepriekš. Mums ir agresīvi plāni palielināt eksporta apjomus – plānojam vismaz dubultot eksporta apjomus uz Zviedriju turpmākajos divos gados. Uzskatām, ka tas ir ļoti reāli, jo Zviedrija ir mūsu galvenais eksporta tirgus ar labu atrašanās vietu, ar vienas nakts loģistiku no Rīgas uz Stokholmu, ar vienu no labākajām tirgus pirktspējām pasaulē. Zviedrija importē daudz gaļas. Visi šie argumenti mums palīdz fokusēties uz mērķi. Mums ir divi zīmoli, kas ir radīti eksportam Skandināvijas tirgū – “Grannfagel” un “Top choice poultry”.

Tāpat esam sākuši sadarbību ar Somiju un ieguvuši jaunu līgumu tur. Somija ir ļoti interesants tirgus, taču arī ļoti specifisks, jo ir ļoti orientēts uz vietējo ražotāju un vietējo produkciju. Mums ir līgumi arī ar Norvēģiju. Tā nav Eiropas Savienība, un šīs valsts tirgus ir kvotēts. Esam saņēmuši importa kvotas, līgums nav liels, bet tas ir progress. Tāpat ir plānoti nišas eksporta tirgi, kā Islande, ir idejas par eksportu uz Kanādu, kas arī ir kvotēts tirgus. Protams, ir tradicionālie Eiropas eksporta tirgi – Lielbritānija, Nīderlande. Tie ir tirgi ar stabiliem partneriem.

Eksportējam arī uz tālākiem tirgiem – Uzbekistānu un Tadžikistānu, kas pērk zemākas cenas produktus, taču ir labi tirgi. Uz šīm valstīm gan ir sarežģītāka loģistika kara dēļ. Vienīgais, kas kara dēļ mainījās eksporta tirgos, ir, ka mēs no pirmās kara dienas pārtraucām eksportu uz Baltkrieviju, savukārt Krievijas tirgū mēs nebijām arī pirms kara. “Putnu fabrika Ķekava” un “Linas Agro Group”, kurā mēs ietilpstam, jau no pirmās kara dienas pārtrauca visas saites ar Krieviju un Baltkrieviju.

Vai pirms kara eksportējāt produkciju arī uz Ukrainu?

Ukraina mums nekad nav bijis liels eksporta tirgus. Jā, nelieli apjomi šajā tirgū bija, bet Ukraina mums ir vairāk konkurente. Ukraina ir ļoti liela putnu gaļas ražotāja ar zemām izmaksām. Pirms kara Ukrainai bija noteiktas kvotas importam uz Eiropas Savienību, kas katru gadu pieauga. Kad sākās karš un visi vēlējās palīdzēt Ukrainai, kvotas tika atceltas, imports pieaug. Ukraina importē arvien vairāk un vairāk putnu gaļas, un ar to mums ir jākonkurē. Protams, karš ir skāris putnkopību Ukrainā, ir iznīcinātas putnu fermas utt., kas ir traģiski. Mēs Ukrainu izjūtam kā konkurenti, lai cik dīvaini tas neizklausītos, bet tāda ir dzīve un tā turpinās – arī viņi ražo, pārdod un eksportē, un mums ir konkurence.

Protams, kā “Linas Agro Group” mēs Ukrainai šajā laikā palīdzam, gandrīz katru nedēļu piegādājam pārtikas produktus uz Ukrainu, ziedojam naudu utt.

Tātad kopumā pandēmijas laikā eksports samazinājās, tagad situācija ir uzlabojusies un jums ir agresīvi plāni eksporta tirgos.

Jā, un svarīgi arī uzsvērt, ka pat šajos trīs krīzes gados mēs neesam samazinājuši ražošanas apjomus un neesam samazinājuši darbinieku skaitu. Mūsu stratēģija šajā grūtajā laikā ir bijusi palielināt ražošanas apjomus. It kā loģika būtu pilnīgi pretēja – krīzes laikā pirmais, kas parasti nāk prātā ir, ka, lai samazinātu izmaksas, ir arī jāsamazina ražošanas apjomi, bet tas nav mūsu gadījums. Ja sāksi ražot mazāk, izmaksas būs lielākas un zaudējumi pieaugs, jo mums liela daļa izmaksu ir fiksētas un, ražojot mazāk, mēs zaudētu līgumus, ko nevarētu atgūt, turklāt putnkopības cikls ir tāds, ka nevari vienā mirklī ražošanas apjomus atkal būtiski paaugstināt. Tādēļ mūsu stratēģija šajos krīzes gados bija pēc iespējas mēģināt ražošanas apjomus palielināt.

Cik daudz produkcijas tiek eksportēts un cik ražojat vietējam tirgum?

Mēs eksportējam apmēram 50% saražotās produkcijas. Par vietējo tirgu mēs uzskatām visas trīs Baltijas valstis, lielākoties tas ir Latvijas tirgus, Lietuvā nepārdodam pārāk daudz, bet cenšamies palielināt pārdošanas apjomus Igaunijā.

Kas no importētājiem ir jūsu lielākie konkurenti? Minējāt Brazīlijas un Taivānas putnu gaļu, Polijas, Ukrainas ražotājus.

Es teiktu, ka Nr.1 un Nr.2 ir mūsu tuvākie kaimiņi Polijas un Igaunijas ražotāji, kas ir loģiski. Igaunijas ražotājs “Tallegg” bija daļa no lielā Somijas koncerna “HKScan”, bet tagad ir pārdošanas procesā. Visticamāk, tam sekos kādas izmaiņas. “Tallegg” bija daļa no koncerna ar trīs miljardu apgrozījumu, kas, protams, dod priekšrocības gan izmaksu, gan cenu ziņā konkurences cīņā. Trīs miljardu apgrozījumu nevar salīdzināt ar “Putnu fabrikas Ķekava” pārdošanas apjomiem.

Arī Polijas ražotāji ir spēcīgi konkurenti, Polijas Top 10 putnu gaļas ražotāji katrs ir vismaz 10 reizes lielāki nekā “Putnu fabrika Ķekava”. Tie ir nesalīdzināmi lielāki ražošanas apjomi, tādēļ mums jau daudzus gadus stratēģija ir nevis sacensties par zemāko cenu un apjomiem, bet gan ar augstāko kvalitāti un produktiem. Mums ir jābūt arī ļoti inovatīviem ar produktiem, bijām pirmie tirgū, kas sāka ražot putnu gaļu brīvu no antibiotikām. Tas ir veids, kā mēs varam konkurēt, jo ar cenu ir grūti.

Šogad oktobrī vēstījāt, ka jūsu grupā ietilpstošo putnu gaļas ražotāju zaudējumi energoresursu cenu kāpuma ietekmē gada laikā var sasniegt deviņus miljonus eiro. Kāda situācija ir pašlaik? Kādus risinājumus ieviešat energocenu kāpuma ietekmes mazināšanai?

Šī prognoze par deviņu miljonu eiro zaudējumiem, par laimi, nepiepildīsies, jo tā tika veidota, balstoties uz prognozēm par cenu līmeni, kas bija vasarā un tobrīd maksimāli augstākais, un to, ka tādas saglabāsies vēl 12 mēnešus. Tagad energoresursu cenas samazinās, tuvojas pavasaris un vasara, arī pieprasījums un piedāvājums Eiropas tirgū ir sabalansējies. Situācija ir daudz labāka nekā pagājušā gada vasarā.

Ko mēs darījām paši, lai mazinātu energoresursu cenu ietekmi? Mēs veicām steidzamas investīcijas rudenī, lai aizstātu dabasgāzi ar sašķidrināto gāzi. Investīcijas nebija mazas, kopumā ieguldījām 1,5 miljonus eiro, kas nebija plānots, lai samazinātu gāzes izmaksas. Sašķidrināto gāzi sākām izmantot šogad februāra vidū. Šīs investīcijas dod lielu labumu “Putnu fabrika Ķekava” un “Lielzeltiņi”, īpaši periodos, kad gāzes cena var atkal pieaugt, jo tas var notikt nākamruden, ziemā, neviens to nevar prognozēt.

Mēs tādā ziņā būsim ļoti elastīgi, jo varēsim pārslēgties gan uz dabasgāzi, gan sašķidrināto gāzi, tehnoloģijas to ļauj. Sašķidrinātā gāze vēsturiski vienmēr ir bijusi lētāka nekā dabasgāze.

Jāsaka, ka projekts gan nedaudz aizkavējās, jo pēc šīm tehnoloģijām tirgū bija liels pieprasījums, ļoti daudzas Eiropas kompānijas rudenī mainīja dabasgāzi uz sašķidrināto gāzi. Bijām plānojuši sašķidrināto gāzi sākt lietot jau šogad, janvāra sākumā. Ja tas būtu izdevies, tad ietaupījums būtu bijis tiešām ļoti liels. Kopumā par projektu esam ļoti priecīgi, un tas tiešām strādā.

Savukārt elektrības ražošanā mums ir projekts par saules paneļu parku. Mēs esam gatavi to sākt, esam pabeiguši visas procedūras ar Lauku atbalsta dienestu attiecībā uz atbalstu. Šobrīd nedaudz esam iepauzējuši projektu līdz aprīlim maijam līdz ar finansiālo situāciju, jo mums tajā ir jāiegulda 750 000 eiro. Līdz ko situācija nedaudz uzlabosies, tā projektu turpināsim un 2023.gadā to pabeigsim. Esam plānojuši uzcelt divu megavatu jaudas saules elektrostaciju, kas nodrošinās mums būtisku daļu pašu ražotas elektrības.

Kā ar citiem investīciju projektiem, jo pandēmijas laikā “Putnu fabrika Ķekava” investīciju plānus bija iepauzējusi?

Runājot par lielākiem investīciju plāniem, mums ir ideja par biometāna gāzes ražotnes projektu Bauskā. Par šo projektu jau esam sākuši runāt ar ministriju un valdību, kā arī mums jau ir vienošanās ar Bauskas pašvaldību. Tādējādi kūtsmēslus un pārējos ražošanas pārpalikumus varēsim pārvērst biometānā un zaļajā enerģijā. Šobrīd notiek projekta inženiertehniskā projektēšana, mums ir vieta ražotnei, ir būvniecības plāni un vienošanās ar pašvaldību.

Šis projekts mums ir ļoti svarīgs, jo ļaus ievērojami samazināt ražošanas izmaksas. Mums būs sava gāze, kas iegūta no ražošanas pārpalikumiem, savukārt substrāts, kas paliek pāri pēc biometāna un biomasas ražošanas, ir labs mēslojums laukiem. No valdības puses šobrīd mēs gaidām, kādas būs atbalsta programmas biometāna ražotnes izveidei. Lietuvā jau ir šādas atbalsta programmas un projekti ir guvuši atbalstu no fondiem. To pašu sagaidām arī Latvijā, ministrijas sola, ka atbalsta programmas būs vasarā vai rudenī, līdz ar to mums atliek nogaidīt. Kopumā projekts būs apjomīgs, jo investīcijas ir 12-14 miljoni eiro.

Tātad kopumā enerģijas sektorā investīciju projekti ir dabasgāzes nomaiņa uz sašķidrināto gāzi, saules elektrostacijas izveide un biometāna rūpnīcas projekts. Savukārt attiecībā uz investīcijām putnu gaļas ražošanā jaunas investīcijas nav plānotas. Katru gadu mēs ražošanā investējam 2,5-3 miljonus eiro putnu mājās, kautuvē, iekārtās un aprīkojumā, lai tās atjaunotu. Šīs investīcijas turpinās. Tāpat arī plānojam investēt saldēšanas jaudu palielināšanā, jo saldēšana mūsu produkcijas ražošanas procesā ir ļoti svarīga. Tās gan nebūs miljonu eiro investīcijas, bet pāris simtu tūkstošu apjomā.

Vai plānotajā biometāna rūpnīcā saražoto izmantosiet tikai pašu ražošanai, vai plānots to arī pārdot?

Jā, ir iespējami divi varianti – vai nu saražoto biometānu izmantosim elektrībai un siltumam mūsu ražošanai, vai to pārdosim “Sadales tīklam”, no kura varēs gūt ienākumus, lai samazinātu ražošanas izmaksas. Ir iespējami abi varianti, jo vēl nezinām, kas būs labāk. Šobrīd gan izskatās, ka tīra biometāna ražošana ir efektīvāka. Valdības visā Eiropā atbalsta biometāna ražošanu ar dažādām programmām, lai mazinātu atkarību no Krievijas dabasgāzes. Piemēram, Lietuvas atbalsta programmas bija tieši vērstas uz biometāna ražošanas izveidi un to vēlāk pārdot valsts enerģētikas kompānijai, nevis pārveidot to koģenerācijā. Biometāna ražošanai ir liels potenciāls.

 

Intervēja Justīne Berezovska, LETA.